Dažreiz ir mācību stundas, kad it kā visas puses cenšas, bet, šķiet, ka nav progresa, esi iestrēdzis un viss. Mugura slapja, n-tās metodes un paņēmieni, stress, ka tev nesanāk kaut kas… Izskatās, ka vajag vienkārši apsēsties-nomierināties-padomāt-ievilktelpudziļi, jo:

tas, ka Tavs 5-6gadnieks neraksta, nelasa /Tavs diasporas 5-6gadnieks!/ nav neviena no pusēm nepiestrādātība, vienkārši, skolotāj,

5-6 gadu vecumā diasporas skolnieciņam īstais mērķis NAV:

🤦‍️lasīt

🤦‍️rakstīt

🤦‍zināt visus burtus,

bet gan:

saprast

runāt

nosaukt

atkārtot

un – poētiski, bet – mīlēt latviešu valodu, jo viņam apkārt ir citas valodas – otra dzimtā valoda, kurā viņš kontaktējas biežāk, ir mītnes zemes valoda – arī to viņš izmanto biežāk.

Ja, skolotāj, Tu apzinies, ka veido valodas pamatu, kas varbūt pēc gadiem 1–2 ļaus bērnam runāt brīvi, tad viss notiks pārliecinoši un mierīgi. Jo – tas ir rezultāts, ko nevar mērīt nedēļas, mēneša, vairāku mēnešu laikā. Zinu, ka es pati esmu ‘grēkojusi’ ar pārslodzi saviem 5-6gadniekiem: burti, lasīšana, utt., jo – visi gaida rezultātu! Bet! Mierrrrrīgāk… Mēs visiem vecumposmiem diasporā ‘pielīmējam’ VAJAG! Divdabja teicienu – vajag! To vajag tad, kad skolēns SAPROT latviešu valodu perfekti, tad – jā…

Un, jā, bērni ir tik dažādi! Tāpēc jau ir tik interesanti strādāt skolā!

Es regulāri sevi piespiežu šo visu atkal un atkal padomāt:), bet – eh, skolotāja daba ir tāda, ka 24/7 nevar mierīgi iziet no profesijas!

Lai mums visiem – gan skolotājiem, gan vecākiem, gan bērniem – ir mierīgāks ceļš uz zināšanu rezultātu sasniegšanu, tie būs, noteikti, bet citu dieniņ’!

P.S. Nav izdegšana, es to justu:). Vienkārši – ‘metu’ no datora failiem visas savas programmas, tematiskos plānus, uzdevumu lapas – kalni un kalni -, kas sakrājušies/sakrājušās gandrīz 6 skolas pastāvēšanas gadu laikā… Un tad brīdī saproti, a vai! Viss ģeniālais IR un BŪS viss vienkāršais, un šie faili man vairs nebūs vajadzīgi!