Pēcpusdienas saruniņa

‘Jēga mācīties ir tad, kad mācies!’

‘Kā? Vai tad, kad tu ej uz skolu un esi skolā, nav jēgas?’

‘Nav, jo tu vari tikai forši sēdēt un paklačoties ar draugiem, bet ne mācīties. Tur nav nekādas jēgas!’

‘Kā Tu domā, vai ir jēga mācīties latviešu skoliņā, jo arī var tikai atnākt un pasēdēt forši, paklačoties…?’

‘Saku taču, ka jēga mācīties ir tad, kad MĀCIES! Uz skolu vispār ir jāiet MĀCĪTIES!’

/gājām lasīt dabas veltes skoliņas sensorkastei, runājāmies par to un šo, šo un to, arī par mūsu skoliņas jēgu vai nē, varējām neiet, protams, bet – VAJAG, jo kaut kur tās dabas veltes jāatrod, izmirkām lietū, nosalām, jo diezgan drēgns laiks šodien, bet – pilnas kabatas ar lapām, zariņiem, kastaņiem un pat dažas ozolzīles atradām – izskatās, ka šeit šis nav ozolzīļu gads, lielam ozolam – dažas tikai redzējām, bet – nav jau svarīgs kvantums, svarīga ir kvalitāte, vienmēr un visur! Arī skoliņā!/