as sākums bija saspringts un mazliet nervozs. Laikam jau tāpēc, ka tie, kas pieteicās /saskaitīju pieteikumus – pāri 140!/ gaidīja brīnumus, bet brīnumi notiek tikai tad, kad visi kopā strādā, mijiedarbojas. Tāpēc šo četru gadu laikā ir tie, kas aiziet, ir tie, kas ir kopā visus gadus, ir tie, kas izvēlas pievienoties. Nnu, jā, jāiegulda laiks un darbs, ir tā, tāpēc iztur tie, kam mūsu skolas darbs patiešām ir nepieciešams. Pēc pirmās skolas dienas 2020.gada 1.augustā bija sajūta, ka – varbūt nevajag… Taču tā neatlaidība un tas spītīgums! Dažreiz spītīgums ir tiešām laba rakstura īpašība! Te esam! Vissmagākie brīži ir tie, kad kāds no skolas saimes /tā es saucu visus – skolēnus, vecākus, skolotājus/ aizkadrā pazūd no skolas dzīves, bet kadrā kaut kur Interneta plašumos vai kontaktēšanās brīžos ar citiem sarunā sliktumus par mums… Jo – neko jau nevar noslēpt. Viss tā agri/vēlu top zināms. Tas nav skaisti. Ja izvēlies, ko citu – nerunā sliktu par to, ko biji izvēlējies pirms tam. Mēs esam no pirmās dienas strādājuši ar pārcilvēcisku atdevi un atvērtību, un sirsnību, un demokrātiju!
Pirmais gads bija tāds nedrošs patiesībā, bet – kad kaut kas skolā vispār var būt drošs un paredzams… Mūžīgā izaugsme un pilnveidošanās, radošie meklējumi, te ir skolēni – te skolu nākas slēgt… Tāpēc ir lieliski just visu laiku šo izaicinājumu – izaugsmes, neparedzamības un pilnveidošanās.
Lai priecīgi!
