Latvieši Sveču dienu svētīja lielās gavilēs un priekos – šajā dienā esot vajadzīgs daudz tērēt un baudīt! Arī citās tautās šo dienu svin kā pāreju no tumšā laika uz priecīgāka un darbīgāka laika nogriežņa iesākšanos.
Sveču diena iezīmē ziemas vidu. Tā tiek saukta arī par Ziemas Māras dienu, Vēja dienu, Svecaini, Grabenīcu, Gromnicu. Arī visu februāri latvieši jau izsenis dēvējuši par Sveču mēnesi.
Ticējumi, kas saistīti ar Sveču dienu
- Kas šai dienā vairāk tērē un priecājas, tam nākamais gads esot bagāts un laimīgs.
- Daudz jāsmejas, lai visu gadu būtu jautrs un priecīgs.
- Sveču dienā nedrīkstēja daudz strādāt, sevišķi sievietes.
- Šajā dienā jāvāra bieza putra un ēdot jāliek svece vidū, lai deg.
- Svecainē jauniem cilvēkiem jāēd dzērveņu ogas, tad paliek skaisti uz visu gadu.
- Sveču mēnesī kaķis peļu neredz, tādēļ viņš jābaro, lai nenomirst badā.
- Sveču dienā lietās sveces iegūst īpašu spēku un deg jo īpaši gaiši un ilgi.
- Šajā dienā latvieši lēja sveces no aitu taukiem vai vaska.
- Sveču dienā apvārdotās vai baznīcā svētītās sveces sargā māju no vētrām, pērkona, zibens, krusas.
- Sveču dienā jāsvēta vasarā salasītās zāles. Ja kādreiz saceļas pērkons vai vētra, tad Sveču dienā svētītās zāles jāmet ugunī, lai negaiss pārietu.
- Šajā dienā neiet mežā, lai nevestu čūskas mājās.
- Sveču dienā nav brīvu galvu sukāt, kāpostus vārīt nedz adatas cilāt, tad mati stāvot kā sveces, kāposti neaugot un nabadzība kā adatas durot.
- Nesukā bieži matus, lai tie nebūtu sveķaini.
Skolas bērni arī veidoja sveces Sveču dienā!
