25.marts – Pavasara Māras diena

5.marts – Māras diena

Balstoties uz latviešu mitoloģiju, Māra ir Māte – Zemes Māte, Vēja Māte, kā arī Dzīves Māte. Māra ir dzīvības šķīrēja, mūža licēja, sieviešu aizbildne, mājas un maizes simbols, kā arī gods, tikums un tīrība. Mūsu senčiem Māra bija viena no galvenajām dievībām – ja Dievs bija Debesu Tēvs, tad Māra bija Zemes Māte, tieši tādēļ tai ir tik daudz veltītu dienu un ar to saistītu ticējumu un paražu.

Māras dienu tautās sauc dažādi – par Lielo Māru, Mātes dienu, Maizes dienu, Dižmāru, Vasaras Māru, Māru, Māršu, Māršdienu.

Mūsu senčiem Māras dienas ir bijušas vairākas – Ziemas Māra jeb Sveču diena, kas tikusi atzīmēta 2. februārī, Pavasara Māra jeb Kāpostu Māra, kas tikusi atzīmēta 25. martā, Vasaras Māra, kas tikusi atzīmēta 15. augustā, kā arī Rudens Māra, kas tikusi atzīmēta 8. septembrī.

Neskatoties uz daudzo Māras dienu esamību, Dainās galvenokārt tiek runāts par to Māras dienu, kas nāk pēc vasaras saulgriežiem – Jāņiem, proti, par Vasaras Māru, kas Dainās galvenokārt tiek saukta par Maizes dienu un tiek svinēta 7. augustā. Protams, par ikvienu no iepriekš minētajām Māras dienām ir daudz ticējumu, kas saistās gan ar laika vērošanu, gan ar saimnieciskās labklājības veicināšanu, bet Vasaras Māra, ne velti saukta arī par Lielo Māru, iezīmē viduspunktu starp vasaras un rudens saulgriežiem – Jāņiem un Miķeļiem, gluži tāpat kā Mārtiņi, Meteņi un Ūsiņi. Palūkojot senlatviešu kalendāru, ir ļoti labi redzama šo visu svētku savstarpējā saistība.

Noteikti jāuzsver, ka mūsdienās Māras diena galvenokārt tiek svinēta 15. augustā, kas ir Svētās Marijas Debesbraukšanas diena, ko līdz šim atzīmē kristieši. Māras diena, gluži tāpat kā citi mūsu senču saulgriežu svētki (tostarp Jāņi, Ziemassvētki un Lieldienas), katoļu Baznīcas ietekmē savulaik tika piekoriģēta Baznīcas vajadzībām, proti, mūsu senču iemīļotā Māra tika pielīdzināta Jaunavai Marijai, bet svinību diena – 7. augusts – tika pārnesta uz 15. augustu, kam vairs nav nekādas saistības ar saulgriežiem. Ne velti par Māras dienas datumu mūsu senči izvēlējās tieši 6.-7. augustu, kurā iekrīt vasaras un saulgriežu viduspunkts. Jāatgādina, ka mūsu senčiem bija citāds kalendārs nekā mūsdienās, tāpēc 6.-7. augusts ir tikai aptuvenais datums, kas atbilst mūsu senču kalendāra Māras dienai.

Runājot par Māras simboliku, jāmin, ka tās krāsas ir melna, balta un sarkanbrūna, tās ziedi ir rudi, bēri, brūni, kā arī pelēki, tās dvēseliskie putni ir zīle, balodis, žagata un rauduve, tās svētzīme ir krustukrusts, bet rakstu zīmes ir līklocis, horizontāla līnija, kā arī otrādi vērsts trijstūris.

25.marta – Pavasara Māras dienu dēvēja arī par Kāpostu Māru un Kustoņu Māru. Pieņemts, ka no ziemas miega šajā dienā mostas kukaiņi un dzīvnieki, arī lāči. Pavasara Māra ir viena no tām dienām, kad koki sajūt sāpes, tādēļ tos nedrīkst cirst, griezt vai lauzt.

Māras diena vienlaikus bija Uguns svētki. Uguni it kā palaida atpūtā un vakarā vairs nededza, pirmo reizi vakariņojot saules gaismā, jo tā jau bija pakāpusies pietiekami augstu. Uguni nededza, lai vasarā lauki un pļavas neaizdegtos no karstuma un būtu pasargāti no uguns nelaimēm un pērkona, kā arī lai vasarā istabā nebūtu daudz mušu un odu.

Kādi tad ir ticējumi Māras dienā, ko mēs rīt varam izdarīt/pavērot?

Māres rītā agri jāceļas, citādi lācis atdodot gulētājam savu miegu, un tad visu gadu esot miegains.

Ja Māras dienā apskrien ap istabu trīs reizes, tad vasarā miegs nenāk.

Māras vakarā nedrīkst uguni dedzināt, tad padodas plāni rudzi.

Māras dienā govīm mugura jāmazgā, lai vasaru nebizo.

Māras dienā ar pūpoliem jāpeŗ visi ogu krūmi, tad būšot daudz ogu.

Slapja Māras diena pareģo slapjas jūlija dienas.

Ja Māras dienas rītā zeme un ūdeņi nav sasaluši, tad rudenī auzas cietīs no rudens salnām.

Māras dienā jādomā par tādiem zvēriem, kurus tu negribi redzēt, tad arī viņi nerādoties.

Māras dienu vajaga no katra mājas iemītnieka salasīt pa kukaiņam: uti, blakti, prusaku, circeni; visi jāieliek vienā kastītē un nemanot jānosviež kaimiņu mājās. tad visi kukaiņi aizies uz kaimiņiem.

Māras dienā, Lielā piektdienā un Zaļā ceturtdienā nedrīkst no meža nekā mājās nest, citādi vasaru nāk čūskas mājās.

Ja šai dienā salstot, tad vēl salšot 40 dienas no vietas.

Kāpostnīcā karašas jācepj, lai augot kāpostiem lielas lapas. Kamoli jātin, tad būšot kāpostiem lielas galvas.

Lai nākamā vasarā kāposti labi augtu, tad kāpostu Māras dienā tin kamolus, vāra klimpas, neko nešuj, nelāpa, nedur un pašu kāpostus ne vāra, ne ēd, ne cilā.

Māras dienā mati jāapgriež, tad gari augot.

Māras dienā ļaudis nestrādāja, jo citādi mūdži vasaru kaitē druvām.

Kad kāpostu Māras naktī salstot, tad tai gadā mušu neesot.

Ja Māras dienā iepūš aukstie vēji, tad tie pūtīs vēl sešas nedēļas.

Kad tā nakts priekš kāpostu Māres ir auksta, tad viss pavasaris būs auksts, un kad tā nakts pēc kāpostu Māres ir auksta, tad viss rudens būs auksts.

Izmantoti materiāli no Interneta un no P.Šmita grāmatas ‘Latviešu tautas ticējumi’

P.S. Latvijā lāči ir agrāk sajutuši pavasari un jau pamodušies dažas dienas pirms Māras dienas.